Pēdējā laikā interesantas attiecības ar miegu. Var gulēt un var negulēt. Kaut kā miegs kļūst par kontrolējamu procesu, kuru var ieslēgt un izslēgt. Protams ne vienmēr. Varbūt atkal tās ir tikai iedomas. Par daudz iedomas. Bet visa dzīve jau sastāv no iedomām. Jebkura reala lieta realizējas tikai pie nosacījuma, ka prāts ir to aptvēris un pieņēmis kā saprotamu, pretējā gadījuma tā vienkārši mums neeksistē.
Jā, brīžiem liekas, ka ir tik daudz, ko teikt, ka gribās rakstīt, lasīt monologus un skaidrot eksistences pamatprincipus. Bet vai tas tiešām ir interesanti citiem, šaubos. Gan jau vairāk tās domas ir domātas man pašam, kā apliecinājums, ka atkal kaut kas ir izprasts.
Jāraksta grāmata, tā tomēr ir vērtība, kas tā vienkārši nepazūd elektronisko sakaru mudžeklī. Bet tas jau ir process ar atbildību, ka kāds no tā var iespaidoties. Un ir bailes uzspiest savu viedokli, lai arī cik tas pareizs liktos.
Joprojām pārsteidz iekšējais miers, kas rada kaut kādu mākslīgu apmierinātības sajūtu. Lai arī ir simtiem mērķu, kurus var uzstādīt un par kuriem cīnīties līdz galam, bet tajā pašā laikā nav vairs tās tieksmes to visu realizēt. He, vecums liek uz daudz ko skatīties ar vēsāku prātu. Ne viss, kas Tev nav, tiešām ir vajadzīgs.
Tomēr ieteikums labai pašsajūtai ir darīt. Vienalga ko, bet darīt. Bezdarbība dzen izmisumā, bet izdarīts darbs liek saprast savu vērtību. Līdzsvars starp domām un darbiem ir laimes sajūtas priekšnosacījums.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru