Ikdienas ieraksts

Vakar atradu fantastisku dokumentālo filmu "Metal: A Headbanger's Journey" (2005). Lai arī bija jau 0:00 naktī, tomēr to noskatījos. Filma - viena cilvēka pētniecisks darbs par smago metālu. Es filmu uztvēru kā atbildes meklējumu jautājumam - kas ir tas, kas padara smago metālu daļai cilvēku tik pievilcīgu. Šis jautājums mani nodarbina jau ilgāku laiku.

Ir skaidrs, ka metāls ir mūzikas žanrs, kurš rada visatšķirīgākās emocijas - no die hard metal faniem, līdz pilnīgai neizpratnei un riebumam pret šādu mūziku. Principā saprotu abas pusus.

Tas viss sākās 1986.gadā, kad smagais metāls kļuva populārs masām. Un kopš tā laika ir miljoniem metālmūzikas cienītāju, pie kuriem nākas pieskaitīt arī sevi. Jāatzīst, ka es šo mūziku iepazinu vismaz 10 gadus vēlāk ar Metallica "Load" - albumu, kuru joprojām uzskatu par vienu saviem mīļākajiem.

Filma patika. Iteresanti viedokļi no dažādām pusēm. Iesaku visiem, kuriem ir vismaz neliela interes par mūziku kā tādu. Būs interesanti gan metālistiem, gan tiem, kas šo mūzikas žanru neklausās.

Atbile, uz manis uzdoto jautājumu protams netika dota. Secinājums - metālu mīlēt nevar iemācīt. Mīlestību pret šādu mūziku nevar ar prātu izskaidrot, tā balstās uz sajūtām - vai nu patīk, vai nepatīk...

P.S. Lai arī zināju, ka skandināviem ir ļoti liela nosliece uz šādu mūziku (kā nekā ir atsevišķs apakšžanrs kā Viking metal), bet nu norvēģi tomēr ir nedaudz slimi. Par tik radikālu rīcību - kā baznīcu dedzināšanu nezināju.

\m/

Kafijas automātam beidzot ir atrasts pielietojums - tas ir kļuvis par tējas automatu.