Pazīstu pāri, kuri pēc 11 gadu pazīšanās atkal ir kopā un mēģina aprecēties. Šo 11 gadu laikā ir bijis viss - mīlestība, šķiršanās, citas aizraušanās, gaidīšana, vilšanās, dusmas, neziņa un beidzot viņi atkal ir atraduši viens otru. Laikam jau ir jāpiekrīt - nekas nemaina attiecības, ne laiks, ne attālums. Dažādi kontinenti, dažādas kultūras, citas valodas, bet viņi ir atkal kopā. Pat nedaudz neticami, bet man ir tāds prieks par viņiem. Tas protams dod spēku ticēt.
Brīžiem tiešām ir grūti. Sajūta - vienkāršāk to visu palaist pa vējām, un aizmirsties, un pamosties kaut kur pavisam citur, pamosties un būt citam. Ar citām domām. Bet nevar - tas tā vienkārši nebeidzas. Aizveru acis un redzu viņu, pieskaros sev un jūtu viņu. Iespaidīgi...
***
Vakariņās zaļie salāti ar lociņiem, krējumu un majonēzi. Viegls rīsu risoto ar vistas gaļu un sēnītēm. Ir labi. Ir tik labi, ka pat kafiju negribās. Fonā Metallica ar smeldzīgajām dziesmām.
Ar labu nakti!
trešdiena, jūlijs 02, 2008
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
3 komentāri:
zini..par tiem 11 gadiem svešuma un atkal kopā..tas viss var izdoties 2 iemeslu dēļ, ja abi ir gatavi aizmirst,piedot un nepārmest to,kas ir noticis šos 11 gadus un otrām kārtām-ir jāmīl tas otrs tā, ka mīlestība pa spraugām spraucas ārā (nevis tādēl,ka riņķi abiem neizdevās neko labāku atrast-tāpēc tad jau labāk viens ar otru)!
un brīžam slāpēs pēc otra cilvēka-ir vainojams tikai īsāka brīža sentimentālisms, jo lielākā daļa cilvēku, aizmirstu to otru,tos pieskārienu,ja būtu pašreiz vēl kāds, kas rada tādas pašas vai līdzvērtīgas emocijas..šī laikam ir tēma par pieradumu pēc izjūtām, sajūtām, pieskārieniem, skūpstiem, satraukuma..nevis pēc konkrētā cilvēka /bet iespējams es kļūdos/!!
un beigu beigās..kafiju nevienmēr ir jādzer, to var uzvārīt un atstāt lai tā tikai smaržo..jauki smaržo...
Īsti nevar iztēloties, kas ir jāaizmirst, kas jāpiedod un kāpēc kaut kas būtu jāpārmet. Vai pagātne ir tik svarīga? Man jau liekas, ka tagadne un nākotne ir tas svarīgākais.
Var uzdot jautājumu, kāpēc tad to 11 gadu laikā neko labāku neizdevās atrast. Varbūt tomēr mēs pa īstam iemīlamies tikai vienu reizi? Kaut gan tas tā būtu pārāk skarbi.
"Šo 11 gadu laikā ir bijis viss - mīlestība, šķiršanās, citas aizraušanās, gaidīšana, vilšanās, dusmas, neziņa"-es jau saku,ka ja viens otram neko nepārmet (piemeram, kapec kads ar kadu citu kaut ko darijis,kamer viens maja sedejis,utt..,ja nav neko parmest-neko, un ja var piedot iemeslus,kapec sķīrušies(protams,ja ir bijis tāds iemesls)..tad var būt kopā! vienkārši es te tā-spriežu!! jo cik gan daudz ir cilvēku,kas visu atlikušo dzīvi nespēj pārstāt pārmest,nespēj aizmirst kaut tādu vienkāršu lietu,kā kurš ar ko ir gulējis un ar ko cik labi bijis, kamēr bijuši šķirti!! un es saku,ja nav nekā ko piedot,nav nekā ko aizmirst utt + mīlestība, tad jā-pilnīgi piekrītu, ka viss būtu o.k.!
un pēdējais teikums,ka iemīlamies tikai vienu reizi ir..tāds tiešām par skarbu! varbūt ir dažādi mīlestības veidi un līmeņi? un augstāko līmeni var sasniegt tikai ar vienu cilvēku..ar pārējiem (kā spēlē) tālāk sirds nesniedzas..?!nezinu,nezinu..
Ierakstīt komentāru