Gaiss tik sabiezējis, ka nevar paelpot. Tas kā magnetizējies ir apņēmis Tevi visu un neatlaižas. Nopauzēts moments, kad visi ir sastinguši un gaida Tavu nākamo soli, lai atkal iegrimtu ikdienas plūsmā. 100 darbi, ko darīt, 100 reiz 100 domas, ko domāt, bet nekas nenotiek. Nevar pat piemeklēt atbilstošu mūziku šai sajūtai.
Atkal gribas aizmigt un pamosties jau otrajā pusē - tur, kur tiešām gribās būt. Aizmirst šodienu, pārlekt uz priekšu laikā, upurēt šo laika sprīdi uz nebūtības altāra, lai atgūtu zudušās sajūtas. Mans laiks tiešām šeit ir pagājis un gribas ārā. Uz priekšu uz augšu, kā noslēdzot kārtējo spirāles ciklu ar atgriešanos pie zemes, pie saknēm, pie izejas punkta, bet ar jaunu ticību. Ticību sev un sajūtām, kas nekad nemelo. Un sākt atkal visu no jauna, zinot mērķi un ticot, ka tas nekur vairs neslēpsies.
Gaiss tik sabiezējis, ka nav vietas izelpai.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
4 komentāri:
te ir svaigs gaiss..brauc un elpo..;)
braukšu gan :)
Mūs māca. Katru dienu māca. Pēc eksāmeniem ir tāda mazliet laimes sajūta.
Ierakstīt komentāru