Gada notikumi

Tuvojas gada beigas un sāku jau domāt par gada notikumu topu. Vēl jau drusku par agru, tāpēc tikai atgādinājumam iepriekšejie topi.

2006.gada notikumu tops
2007.gada notikumu tops

Vispār sajūta, ka vajadzēja būt arī 2005.gada topam, bet nevaru īsti atcerēties, vai bija, un atrast arī nevaru.

Visited European Countries

Atjaunoju apceļotās Eiropas karti.



create your personalized map of europe

Nekas daudz nav mainījies no iepriekšējās kartes pirms gada. Nākusi klāt ir tikai Itālija. Nākošgad ceru uz Austrijas un Ukrainas apciemošanu Eiropas ietvaros un iespējams pirmo braucienu ārpus Eiropas uz Izraēlu, Uzbekistānu vai Kolumbiju. Un vēl jau uz Zviedriju arī būs jāaizbrauc :)

Statistika, Islande un zaļi kalni

Turpinās sarakste ar statistiķi no Islandes. Viņš man atsūtijā daļu no Islandes EU-SILC datiem. Izskatās ticami, kaut arī svaru summa īsti nesakrīt ar populācijas apjomu, kas ir neticami mazs - aptuveni 300 tukstoši. Nez vai viņi var tā datus sūtīt pa emailu...

Apskatījos viņa bildes Facebook profīlā. Un noģību. Tik zaļi tie kalni, un daba tik mežonīga. Es laikam darīšu visu, ko vien viņš prasīs. Gribās dabūt ielūgumu uz Islandi. Es taču varētu kaut ko tur viņiem pakonsultēt ;)

Iclande

Tik forši saņemt emailu no Islandes ar tiem inčīgajiem burtiņiem - ð. Uzreiz atgādina par Sigur Ros.

Carpe Diem

Laikam sākas tas periods, kad viss jaucas kopā, un nav vairs īsti pamata zem kājām. Viss kā neziņā, kaut gan tajā pašā laikā viss ir zināms. Bet tomer kaut kāds satraukums, neziņa, nogurums, nevarēšana.

Īsti vairs nav tās pārliecības, kas agrāk, lai arī tagad būtu tik svarīgi to paturēt. Varbūt viss ir jau par vēlu, nokavēts un palaists vējam līdzi. Vai būs dota otra iespēja. Vai esmu pelnījis otru iespēju? Varbūt vienreiz atsakoties, jau atsacījos uz visiem laikiem.

Kā gan viss ir tik mainīgs. Kā gribas atgriesties gadu, divus, trīs atpakaļ un visu sākt no jauna, visu darīt pareizi un bez mulsuma. Bet tad tas būtu savādāk, un nebūtu tā. Protams ir labi kā ir, ir labi, ka ir bijis tas laiks, vismaz tas laiks man ir piederējis.

Neredzu nākotni, tā kā tumsā slēpta, pat nezinu vai vairs būs nākotne, jā kaut kas būs, bet vai tas ir tas, ko gribu? Vai tas, ko gribu, ir tas, ko man tiešām vajag. Jā, atkal šī nepārliecinātība.

Izrunāties, pierast, sajust, saprast. Tam visam vajag tuvumu. Un neviens mani vairs nepārliecinās, ka attālums nešķir. Ja nešķir no vienas puses, izšķir no otras puses.

Tā sajuta ir kliedzoša, ka šobrīd es neko nevaru izdarīt, ka šobrīd nav manos spēkos virzīt uz priekšu sajūtas. Tās jāslāpē, dziļi sevī, lai nesabaida. Tās aprakt un noslēpt zem prieka maskas. Kāpēc tā? Kāpēc tik skarbi un sāpīgi. Kāpēc neļaut tām skriet kā baltiem zirgiem zaļā pļavā. Jūtas kā iesprostots zvērs ārdās sevī, neredzot izeju no sprosta, tās nevar noslāpēt, tām nav miera.

Nav vairs pārliecības, tā izgaisa neatbildētos teikumos.

...