Carpe Diem

Laikam sākas tas periods, kad viss jaucas kopā, un nav vairs īsti pamata zem kājām. Viss kā neziņā, kaut gan tajā pašā laikā viss ir zināms. Bet tomer kaut kāds satraukums, neziņa, nogurums, nevarēšana.

Īsti vairs nav tās pārliecības, kas agrāk, lai arī tagad būtu tik svarīgi to paturēt. Varbūt viss ir jau par vēlu, nokavēts un palaists vējam līdzi. Vai būs dota otra iespēja. Vai esmu pelnījis otru iespēju? Varbūt vienreiz atsakoties, jau atsacījos uz visiem laikiem.

Kā gan viss ir tik mainīgs. Kā gribas atgriesties gadu, divus, trīs atpakaļ un visu sākt no jauna, visu darīt pareizi un bez mulsuma. Bet tad tas būtu savādāk, un nebūtu tā. Protams ir labi kā ir, ir labi, ka ir bijis tas laiks, vismaz tas laiks man ir piederējis.

Neredzu nākotni, tā kā tumsā slēpta, pat nezinu vai vairs būs nākotne, jā kaut kas būs, bet vai tas ir tas, ko gribu? Vai tas, ko gribu, ir tas, ko man tiešām vajag. Jā, atkal šī nepārliecinātība.

Izrunāties, pierast, sajust, saprast. Tam visam vajag tuvumu. Un neviens mani vairs nepārliecinās, ka attālums nešķir. Ja nešķir no vienas puses, izšķir no otras puses.

Tā sajuta ir kliedzoša, ka šobrīd es neko nevaru izdarīt, ka šobrīd nav manos spēkos virzīt uz priekšu sajūtas. Tās jāslāpē, dziļi sevī, lai nesabaida. Tās aprakt un noslēpt zem prieka maskas. Kāpēc tā? Kāpēc tik skarbi un sāpīgi. Kāpēc neļaut tām skriet kā baltiem zirgiem zaļā pļavā. Jūtas kā iesprostots zvērs ārdās sevī, neredzot izeju no sprosta, tās nevar noslāpēt, tām nav miera.

Nav vairs pārliecības, tā izgaisa neatbildētos teikumos.

...