Viņš nerunā. Tā ir pirmā pazīme, ka viņš nav pārliecināts par sevi. Lai arī kā negribās tam ticēt, bet viņam patīk komplimenti. Viņš vienkārši dzīvo no tiem, un viņam visu laiku vajag kādu, kurš pateiktu, cik lielisks un skaists viņš ir. Pats viņš to nespēj.
Viņš ir laimīgs. Jā, to ir grūti pamanīt, bet tā ir. Viņš pats to laikam nekad neredzēs un nejutīs. Nu varbūt tikai uz mirkli savās iedomās, bet nekad tā pa īstam. Nezinu kāpēc.
Viņš nedzīvo šodien. Šodiena ir pārāk īsta, lai tā būtu skaista. Skaista līdz pēdējam sīkumam. Šodiena nekad nebūs tā kā pagātne vai nākotne. Ar pagātni ir vienkārši - atceramies tikai skaisto un tā ir skaista. Nākotni varam iedomāties tik skaistu, cik vien vēlamies, bet, ko darīt ar tagadni, kura notiek šeit un tagad? Nav viņam varas pār to. Vai arī viņš nespēj tādu iegūt. Vienmēr viss būs pelēks - ne balts, ne melns.
Ideālists, kurš izdomās visu līdz galam, bet nekad to nerealizēs. Iedomu dizaineris. Tāds viņš ir. Viņam ir viss, bet viņš no tā atsakās, gaidot kaut ko vēl dižāku un īstāku. Viltotas jūtas, tas nav priekš viņa. Viņš nemāk sev melot, lai arī kā brīžiem tas noderētu. Nekas, gan jau viņš paaugsies un iemācīsies.
Ir labi, vienmēr ir labi, bet vajag kādu, kas to viņam pasaka :)
pirmdiena, augusts 18, 2008
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru